Kā mums izgāja ar to uzparikti

Vedām no meža visādus labumus pa to Siguldas ceļu. Ceļš netīrīts un nevajag arī, jo braucām mēs ar pajūgiem, ar ragavām. Divi pajūgi pa vienam zirgam.
Savilkti bija visādi labumi, kādus tik no meža var savilkt. Sakrāmēti vezumos.
Aizmugurē malkveidīgie, priekšā - medījumi un zvērādas.
Rikšojām palielā ātrumā.
Pēkšņi no nezinkurienes uzradās taizemes divi kundziņi ātros zirgos. Mantas viņiem bija atliku likām, bet šie sadomāja mazliet paņirgāties un nabagākos apzagt.
Šie abi divi savos zirgos lielā ātrumā tuvojās mums no aizmugures. Ieraudzījuši, ka aizmugurē mums piekrauti palieli sprunguļi, šie pavilka pa kreisi, jo baidījās, ka nedabūn ar kādu sprunguli pa galvu, šito nelietību darīdami.
Tā, ātrā gaitā šie no kreisās puses piedrāzās blakus mūsu pajūgiem uz sāka ķeksēt ārā mūsu labumus.
Viens izrāva kādu gaļas gabalu, otrs zvērādu.
Tā kā šitādus kundziņus ne pirmo reizi nācies satikt, man pajūgu kreisajā pusē bija izveidota speciāla uzparikte. Pajūgam pa vidu bomis un pie bomja nostiepti striķi. Nu iznācis bij kaut kas starp kaķeni un uzparikti, kas atgādina tādu darbību, kas notiek, ja uzkāpj uz grābekļa.
Uzpariktes galā varēja ielikt ko pasmagu, pieturēt un kad ievajag, tad mest pa gaisu.
Otrajā ķeksēšanas reizē tas pirmais bija tieši man mērķī. Dabūja pa galvu ar beigtu vilku. Aiztuntuļoja ar visu savu zirgu un iesprāga kaut kur aizmugurē, kupenās.
Otrs šito joku nesaprata un nepaspēja nekādīgi mainīt kustības virzienu.
Dabūja viņš pa kaklu ar pasmagu bebrādu. Zirgam samisejās un aizšāva otro kundziņu kaut kur pa gaisu.
Tā, nu mājās pārbraucām ar četriem labumiem mazāk.